Uzruna - Juris Audarinš - Toronto

Godātie kungi un cienījamās dāmas! Dārgie draugi!

Ir patiesi liels gods Latvijas Republikas Valsts svētkos uzrunāt viesus, kas sanākuši vienā no visrosīgākajiem latviešu centriem pasaulē - Toronto. Paldies par aicinajumu.

"Piemini Latviju!

Ar šiem vārdiem sasveicinies, ar tiem atvadies, tiekoties ar tautiešiem jebkurā pasaules daļā.

Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo zaudējis Latviju, tu zudīsi pats."

Liekas, ka šie Jāņa Jaunsudrabiņa vārdi jūs vadījuši visus šos gadus, jo ir grūti pārvērtēt trimdas tautiešu ieguldījumu Latvijas Valsts atjaunošanā.

Latvijas pilnvērtīga dalība Eiropas Savienībā un NATO ir tā robeža, kas šodien neatgriezeniski atdala mūsu valsti no piecdesmit nebrīves gadiem, kuri veidoja un stiprināja mūsu trimdas tautiešu sparu, neatlaidību un ticību.

Spēks un varēšana mūsu tautiešiem svešumā ir palikuši, tādēļ mūsu kopīgs uzdevums ir virzīt tos Latvijas uzplaukumam un tās starptautiskās ietekmes stiprināšanai.

Kā to paveikt?

Braucot pie jums pārlasīju vairākus "Toronto ziņu" izdevumus un mans skats apstājās pie Māras Gulēnas rakstītā "Katliņa no dīpīšu laikiem". Autore raksta, "Ka viņas vecāki nelabprāt atcerējās smago laiku nometnē, bet drīzāk koncentrējās uz darāmo: mācīties valodu, turpināt Vācijā sākto fenomenu - veidot mazas Latvijas - ar skolām, baznīcām, avīzēm, kur uzturēt spēkā zaudēto."

Cik vienkārši, bet saprotami!

Jau atkal esam saimnieki savā zemē - lielajā Latvijā, bet reizēm uzvedamies tā, it kā tādi nemaz neesam. Pietrūkst pārliecības, uzstājības, neatlaidības?

Nereti dzirdam, "Ko nu mēs, tik sīki, tik mazi?". Kur izplēnējis latviešiem piedēvētais sīkstums un uzņēmība? Tepat jau ir, reizēm gruzd kā maza oglīte un tikai pa retam iedegas kā liesma. Latviešu trimda ir pierādījusi, ka neesam ne sīki, ne mazi, ka mūsu spējas un varēšana ir samērojamas ar pasaules tautu spējām un varēšanu un tā ir tā ziņa, kuru mums Latvijā šodien būtu jāsludina, un šķiet, ka trimdas tautieši to reizēm varētu izdarīt vispārliecinošāk.

Jau pieminētajā rakstā Māra Gulēna citē Olafu Stumbru, "Tikai kad esi izkāpis, tu spēj aprakstīt savu piedzīvojumu".

Paiet tie laiki, kad Latvijā gribēja redzēt jūsu naudu, bet negribēja dzirdēt jūsu padomus. Uzdrošinos apgalvot, ka Latvijā gribam redzēt un dzirdēt, gan jūsu naudu, gan jūsu padomus, gan jūs pašus.

Patīkami teikt, ka tieši Kanādas tautieši rosināja atkal domāt par iespējām Latvijā veidot pienācīga līmeņa aprūpes namus, kas varētu interesēt arī tos tautiešus kas iecerējuši vai tikai domā par atgriešanos Latvijā.

Nav noslēpums, ka līdz pēdējam laikam Latvijā veco ļaužu aprūpe ir bijusi nepieļaujami zemā līmenī. Ne tādēļ, ka nebūtu vajadzības vai pietrūktu zināšanu, bet tādēļ, ka "darba uzvarām vainagotajā" sociālismā oficiālā ideoloģija neredzēja nepieciešamību kā sevišķi rūpēties par pensionētiem ļaudīm. Latviešu tautā vienmēr godā celti vecāki un rūpes par viņiem bijusi pašsaprotama lieta, bet pagājušā gadsimta otrajā pusē no mūsu prātiem, cita starpā, rūpīgi tika ravēta arī šī tradīcija.

Un mums atkal vajag jūsu padomu. Šoreiz, kā Latvijā apliecināt jums sen zināmu patiesību, ka ar tieksmi pēc izglītības un uzcītīgu darbu var nopelnīt pienācīgas vecumdienas.

Kad Latvijā sākām runāt par to, ka vajadzētu aicināt atgriezties trimdas tautiešus, kas beiguši aktīvā darba gaitas, un ka šim mērķim būtu vajadzīga kāda jauka vieta un zinīgi cilvēki, nepārspīlēšu, ja teikšu, ka atsaucība bija ļoti liela. Zvanīja un nāca gan pagastu vadītāji, gan privātpersonas, gan celtnieki, gan ārsti, gan aprūpes speciālisti. Piedāvājumu ģeogrāfija bija un ir visplašākā - sākot no Lielvārdes, Baldones, Daugmales, Saulkrastiem, Siguldas, Lēdmanes, Vecumniekiem, Dubultiem un Ķemeriem, un beidzot ar Tērveti, Liepāju un Preiļiem.

Zinu, ka līdzīgas idejas un mēģinājumi Latvijā būvēt trimdas tautiešiem domātus pienācīga līmeņa aprūpes namus, ir bijuši jau agrāk, bet vienmēr kaut kas ir pietrūcis. Visticamāk, ka tas ir bijis savstarpējās uzticības trūkums. Jautājumi par to kur un kā būvēt, kā finansēt, kā uzraudzīt, kā uzturēt, iespējams līdz galam nav atbildēti un labās idejas tā arī palikušas nerealizētas.

Oktobra beigās PBLA valdes sēdes laikā tika prezentēti trīs dažādi projekti kuri paredz pienācīga līmeņa aprūpes namu vai ciematu celtniecību Latvijā. Katrs no tiem bija orientēts uz noteiktu iespējamo iedzīvotāju grupu un centās izcelt tos dzīves standartus un tās aprūpes tradīcijas, kādas pieņemtas Eiropā, Ziemeļamerikā un Austrālijā. To attīstītāji paredzējuši iekārtot arī pilnvērtīgas tīmekļa lapas kurās varēs iepazīties ar projektiem un izteikt savus priekšlikumus.

Gribētu aicināt tos cilvēkus, kas varbūt klusi lolo cerības kādreiz atgriezties dzimtenē, apvienoties un kopīgiem spēkiem uzcelt Latvijā ko tādu, kas jau daudzus gadus sekmīgi darbojās Toronto, Londonā, Melburnā un citur pasaulē.

Gluži tāpat, kā apvienojoties Kanādas un Amerikas tautiešiem tapa Eslingenas uzvedums uz kura izrādēm šovasar Rīgā biļetes jau bija beigušās mēnesi pirms viesizrāžu sākuma. Saki nu, ka Latvijā trimdas latviešu dzīve neinteresē!

Un kā vēl interesē! Daudziem latviešiem kuri šodien labāk apmaksāta darba meklējumos dodas uz ārzemēm, jūsu toreiz pārdzīvotais kļūst par ikdienu. Skaitļi par tiem, kas aizbraukuši ir satraucoši. Aizbrauc darbaspējīgie, uzņēmīgākie. Ja Latvijā paliek ģimenes, tad ir cerība ka viņi atgriezīsies, bet jaunatne?

Mūsu tautiešu organizācijas Anglijā, Vācijā, Zviedrijā un citur, daudz dara lai piesaistītu jaunizbraucējus. Jaunas latviešu biedrības izveidotas Īrijā, Nīderlandē, Dānijā, bet mums noteikti ir jāiet viņiem palīgā.

Kurš gan labāk par jums zina vietējos likumus, tradīcijas un parašas, kurš labāk par to varētu pastāstīt tautiešiem?! Kas būtu jādara, lai vieni nevairītos no jauniebraukušiem tautiešiem tādēļ, ka viņi varbūt liekas neizglītoti un noslēgti, bet otri savukārt neliktos augstprātīgi un vīzdegunīgi? Lai mēs viens par otru nerunātu mēs un jūs?

Mēs kopā gribam lai latviešiem pasaulē būtu laba slava - ar savu darba tikumu, prasmi, uzcītību, lai tautieši cienītu un ievērotu uzņēmējvalsts likumus.

Ja pamatoti ceram, ka ar ASV un Kanādu varētu panākt vienošanos par bezvīzu režīmu Latvijas pilsoņiem, tad kopīgiem spēkiem jāpanāk lai nevienam nebūtu pamata uzskatīt ka esam potenciālie imigrācijas likumu pārkāpēji.

Jaunā latviešu emigrācija ir realitāte un darbaspēka aizplūšana valstij ir nopietns pārbaudījums arī tādēļ, ka intensīvas tautsaimniecības attīstības periodā Latvijā pašā sāk trūkt prasmīgas darbarokas. Un tukšums kādam ir jāaizpilda.

Ar sesto prātu nojaušam un ceram, ka aizbraukušos sagaidīsim atpakaļ un nepazaudēsim, un sagaidīsim ar jaunām zināšanām un prasmēm kas Latvijai būs noderīgas. Gluži tāpat kā "vecās emigrācijas" mantiniekus kuri šobrīd Latvijā ražīgi strādā.

Tomēr būtu nepiedodami, ja valsts nedomātu kā aizbraucējiem atgādināt par dzimteni, rosināt saviem bērniem mācīt latviešu valodu un veidot tādu Latviju kurā gribētos atgriezties. Lai mūsu plauktos nekrātos katliņi, kuri atmiņā atsauktu laikus, kurus tā īsti nemaz negribētos atcerēties, bet vērstu mūsu skatu nākotnē, kurā katram no mums atrastos sava pienācīga vieta.

Nenoliedzami Latvijas valsts un trimdas latviešu attiecībās sācies jauns posms. Latvija ir novērtējusi jūsu devumu, ir gatava veicināt visplašāko sadarbību ne tikai morāli, bet arī materiāli.

Un kādreiz cer jūs visus ieraudzīt mājās.

"Piemini Latviju!

Ar šiem vārdiem sasveicinies, ar tiem atvadies, tiekoties ar tautiešiem jebkurā pasaules daļā.

Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo zaudējis Latviju, tu zudīsi pats."