Čangalieši uz Maskavu, jeb robežu stiprināšana.

Nu dien traģikomiski ir vērot, kā mūsu valsts augstākie prāti nopūlas, lai Latvija atbrīvotos no tik neērtās Abrenes, jeb pašu likumīgās teritorijas.

Kā smejies, viss kā labos mērnieku laikos... Un tomēr latvju runas vīriem derētu prātā paturēt, ka Putins tik vien mums solījis kā tās beigtā ēzeļa ausis. Kādu brīdi šķita, ka tas tiks labi ielāgots. Taču jau atkal redzam, ka čangalieši no jauna steidzas, šoreiz uz Maskavu. Pats ministru prezidents Kalvītis lai, apņēmies robežlīguma, jeb ? ēzeļa ausu saņemšanas? labākos variantus izstrādāt...   

Iespējams tieši tāpēc ir vērts precizēt - kā interesēs ir robežlīguma forsēta noslēgšana tieši pašreiz, kad jau esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts! Šis statuss ir vairojis Latvijas pozīciju spēku. Steigai nav pamata, jo vairāk tāpēc, ka šī problēma ir cieši saistīta ar PSRS okupācijas faktu un sekām, tāpēc jāvērtē īpaši uzmanīgi.

Nav šaubu, ka ikviens, kurš pašreiz rūpējas par Krievijas ? Latvijas robežlīguma noslēgšanu labi zina, ka Latvijas okupācija un vēlākā iekļaušana PSRS sastāvā notika rupji pārkāpjot Latvijas Satversmi un tā laika starptautiskās tiesības ? daudzpusējos un divpusējos līgumus, kā arī vispārējos tiesību principus, kas pirms tam garantēja Latvijas neatkarību. Ikviens zina arī to, ka tieši inkorporācijas PSRS laikā Latvijai nelikumīgā veidā tika atņemta daļa no Latvijas teritorijas, jeb Abrene.

Saskaņā ar ANO paspārnē darbojošās Starptautisko tiesību komisijas Valsts atbildības panti (1) 14.pantu Abrenes paturēšana Krievijas sastāvā joprojām ir šī pārkāpuma turpināšana, kuru pārkāpēja valsts nav novērsusi. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ex injura jus non oritur (tiesības nerodas no tiesību pārkāpuma). Likumsakarīgi starptautiskās tiesības noraida principu ex factis jus oritur (fakti rada tiesības), kuru Abrenes sakarā, par kaunu sev, pielieto Krievija.

Ņemot vērā tieši šos principus un demokrātiskās vērtības starptautiskā sabiedrība tieši Krievijai, kā neapšaubāmai PSRS juridiskai turpinātājai, ir uzlikusi par pienākumu likvidēt PSRS pastrādāto pārkāpuma sekas. Īpaši jānorāda, ka šīs ir saistības, kurām Krievija ir piekritusi, iestājoties Eiropas Padomē!

Un tomēr Latvijas atbildīgās amatpersonas ?veiksmīgi apiet? šos starptautisko tiesību faktus!? Derētu taču zināt, ka Starptautisko tiesību komisijas Valsts atbildības panti ne tikai nosaka, kas ir starptautisko tiesību pārkāpums, bet arī to, ka tas rada prasījuma tiesības cietušai valstij. Pašreiz, kad pārkāpums ne tikai turpinās, bet Krievija robežjautājumā ultimatīvi diktē noteikumus, Latvijai būtu vērts izmantot šīs tiesības. Arī tāpēc, ka pirms nepilna mēneša Eiropas Parlaments savā rezolūcijā prasa taisnīgu robežjautājuma risinājumu.   

Neprecīza vai Latvijas padevīga darbība diemžēl var radīt neatgriezeniskas sekas. Valsts atbildības pantu 45.pants nosaka arī to, ka valsts vairs nevar piesaukt citas valsts atbildību, ja pati ir pienācīgi atteikusies no prasības vai tās rīcība ir pieļaujoša prasības izbeigšanai. Tas nozīmē, ka jebkuru piekāpšanās ? okupācijas neminēšana, prasības neuzturēšana (Latvijas gadījumā nepārprotami robežlīguma skaidrojošās deklarācijas atsaukšana) ? Latvijai neizbēgami rada situāciju, kad starptautiskā sabiedrība uzskata, ka mēs savas prasības okupācijas seku novēršanai vairs neuzturam. Rezultātā tiek sagrauts 1918.gadā izveidotās Latvijas valsts turpināšanās juridiskais princips, ko līdz šim Latvija nepārprotami bija uzturējusi.

To, ka starptautiskā sabiedrība šo principu ir konsekventi ievērojusi apliecina arī vispārzināmi vēsturiski fakti. EDSA (Eiropas Drošības un sadarbības apspriede) Helsinku 1975.gada dokumenta radīšanas vēsture nepārprotami liecina, ka jau toreiz Rietumu demokrātiskās valstis noraidīja PSRS ierosinājumu vienoties par robežu negrozāmību. Rietumi tiesiski pamatoti turējās pie robežu nepārkāpšanas principa, kura pamatā ir tautu pašnoteikšanās tiesības. Sevišķi nozīmīgi tas, ka šī nostāja tieši norādīja uz PSRS rietumu robežu nelikumību!

Tāpēc, ņemot vērā augstāk minētos starptautisko tiesību aspektus un starptautiskās sabiedrības konsekvento nostāju, Latvijai prasības iespējas būtu noteikti jānosargā. Tai nebūtu jāvelta pūles Krievijas atsvabināšanai no atbildības par PSRS pārkāpumiem, kas būtu tikai un vienīgi Krievijas interešu apmierināšana. Jo vairāk tāpēc, ka divpusējā Latvijas ? Krievijas līmenī neveidojas objektīvu sarunu process. Nav Krievijas nožēlas, pat ne izpratnes par PSRS pārkāpumiem un noziegumiem.

Taču tomēr, pat šādā situācijā, labu kaimiņattiecību vārdā Latvija gatavojas ne tikai vieglprātīgi, bet arī pazemojoši piekāpties. Iespējams tāpēc, ka patreizējai Latvijas varas elitei nav vienota valstiska plāna attiecību risināšanai ar Krieviju. Te deklarāciju pievieno un te atsauc! Tagad kādu viņiem vien zināmu interešu dzīti, valsts vadošie politiķi gatavi ar vieglu roku vējā izsēt un neatgriezeniski pazaudēt starptautisko tiesību piedāvātās iespējas. Vienlaicīgi tās pašas personas imitē darbu (izveido valdības komisiju) izvērtējot PSRS okupācijas radītos zaudējumus. Ja tas nav bīstami, tad tas vismaz ir bezatbildīgi.

Tomēr valsts augstāko amatpersonu atbildība un kompetence uzliek pienākumu ne tikai forsēt robežlīguma parakstīšanu, bet arī, noņemt slepenību un skaidrot savas rīcības motīvus. Piemēram, ja kāds saka, ka Latvijai nav teritoriālu pretenziju, tad viņam būtu jāatbild, kāpēc ne tiek gatavota prasība Krievijai kompensēt Latvijai atņemto teritoriju? Arī tāpēc, ka Baltijas Asambleja savā 2004.gada 19.decembra rezolūcijā ir aicinājusi valdības uzsākt sarunas ar Krieviju un Vāciju par kompensācijām un lūgt valstis, kas piedalījās Jaltas konferencē, kļūt par vidutājām? To paredzēdams izcilais starptautisko tiesību profesors A.D.Lēbers ir norādījis, kā kompensācijas būtu jārēķina, tajā skaitā par izmaiņām Latvijas teritorijā. Tās nav tikai viņa ilūzijas!

Tāpēc, pirms Latvija Krievijai atdod Abreni būtu jāmācās no daudz mazāku valstu spējas aizstāvēt savas tiesības un intereses. Piemēram, Fosfāta lieta, jeb ?Nauru pret Austrāliju? (2). Derīgs ir arī cits precedents - Starptautiskās Tiesas konsultatīvs atzinums ?Palestīnas sienas? lietā. Tiesa detalizēti norādījusi uz Izraēlas nelikumīgām darbībām un kādas starptautisko tiesību normas sienas būvniecības laikā ir pārkāptas.

Kāpēc to visu neizmantot, ja valsts prezidente Vaira Vīķe Freiberga Latviju raksturo kā mūsdienīgu demokrātiju, kā valsti kas spēj ne tikai pacelt nastu, bet arī to nest ? iespaidīgi un spoži. Tā ir mūsu valsts prezidente, kas aicina atraisīt domāšanu un sākt strādāt radošāk. Taču tas nozīmē tikai vienu, ka arī Latvijas ? Krievijas robežjautājums jārisina godpilnā un juridiski korektā veidā.

Atsauces

(1) Pieejami Http://www.un.org/law/ilc/texts/State responsibility/responsibilityfra.htm

(2) I.Ziemele, State Continuity, succession and Responsibility: Reparations to the Baltic States and their Peoples?

Rakstā (ieskaitot atsauces) izmantotas 5 384 zīmes