Filmas „Padomju stāsts” nozīme

Tikšanās ar Edvīnu Šnori Toronto

 

Arvien vēl dzīvu atsauksmi starptautiskā sabiedrībā izsauc latviešu radītā filma „Padomju stāsts” (The Soviet Story), kas pirmizrādi piedzīvoja Briselē 2008. gada aprīlī. Filma sa­līdzina komūnisma un nacisma nelietības un sadarbību līdz pat 1941. gadam. Vēl nesen pa­saule nosodīja tikai nacisma no­darījumu pret cilvēcību, ne­zinādama vai negribēdama zi­nāt to, kas jau agrāk notika Padomju Savienībā. Protams, latvieši paši to piedzīvoja. Citu tautu uzskatu maiņā un izpratnē sava nozīme ir arī doku­mentālfilmai ”Padomju stāsts”.

 

31. janvāŗa rīta cēlienā lat­vieši pulcējās Latviešu Centrā Toronto, lai satiktos ar filmas „Padomju stāsts” autoru un režisoru Edvīnu Šnori, dzirdētu viņa paša stāstu par filmas tapšanu un atsauksmi pasaulē. Daļai klausītāju jau ir bijusi iespēja filmu redzēt. Tagad to var iegūt arī DVD formātā, pa­sūtinot no www.amazon.com . Ceram, ka drīzumā filmu būs atkal iespējams redzēt Toronto.

 

Ievadā jauneklīgais autors (pats gan ieminējās, ka viņam jau 35) pastāstīja mazliet par sevi un kā guvis ierosmi sākt šo darbu. Audzis un skolā gājis tipiskos padomju apstākļos. Par dzīvi brīvās Latvijas laikā visvairāk dzirdējis no vecās­mātes. Tēvs meklējis neat­ka­rīgu informāciju Rietumu rai­dījumos. Agri radusies izpratne, ka mājās runāto un dzirdēto nedrīkst izpaust ārpusē. Tomēr patstāvīga domāšana bija ie­rosināta. Radās interese par vēs­turi. Pašlaik ir vēstures dok­torands. Par filmu taisīšanu ne­ko formāli nav mācījies.

 

Par šo filmu, līdz šim vien­īgo, ideja radusies pirms desmit gadiem, sākusies materiālu vāk­šana. Pašai filmas veido­šanai vajadzējis divus gadus. Filmēšana notikusi septiņās valstīs. Lai filmai piešķirtu lie­lāku objektīvitāti, par stās­tītājiem un komentētājiem iz­raudzīti tikai zinātnieki no ievē­rojamākām Rietumu univer­si­tātēm, galvenokārt no Vācijas un Anglijas. Līdz tam Rietumos par šo jautājumu bija maz intereses; kā ne kā – Padomju Savienība bija agrākā sa­biedrotā.

 

Reakcija par filmu visumā bijusi pozitīva, izņemot val­dības un nekomūnistu aprindās Krievijā. Nebija pamatotu argumentu, tikai demonstrācijas un personīgi draudi autoram. Krievijā vēsturiskos faktus ne­noliedz, bet viņiem tiem savs attaisnojošs skaidrojums. Ba­dam Ukrainā nebijis nekāda sakara ar genocīdu, badā mēr­dēti arī citi. Poļu visrnieku nogalināšana Katinā bijusi tikai atriebība poļiem par nežēlību pret komūnistiem 1920. gadā. Filma izrādīta arī Izraēlā. Nav vērotas nekādas negātīvas izpausmes. Rietumos gan da­žiem žīdu vadoņiem liekas, ka Gulaga un Ukrainas bada pie­minēšana varētu mazināt holokausta nozīmi. Krievijā kāds Šīgels, Krievijas domes loceklis, arī cīnas pret šo filmu.

 

Latviskās partijas ieņem pozitīvu stāju. Filma saņēmusi Saeimas priekšsēža Gundara Daudzes, bet it sevisķi valsts prezidenta Valža Zatlera at­balstu. Autoram ļoti svarīgs ir pašu represēto pozitīvais vērtē­jums. Nožēlojami gan, ka lielai daļai jaunatnes neinteresē vēsture, bieži dzirdēta tais­nošanās – „es par polītiku neinteresējos”. Satrauc arī lielā Maskavas ietekme krieviski runājošajās partijās, sevišķi apvienībā „Saskaņas Centrs”, kam liels atbalsts Latvijā.

 

Filma „Padomju stāsts” jau izrādīta visā pasaulē kādās 20 TV stacijās. Bijām pārsteigti, ka Kanadas CBC atteicās filmu rādīt. (?!) Tagad DVD formātā tā dabūjama ap 30 valodās. Par to interesējas arī ķīnieši. Uz jautājumu vai autoram ir nodoms par šo pašu tematu sagatavot arī kādu mākslas filmu, viņš izteica savu interesi, bet pašlaik gan viņam tam neesot laika. Par nacismu tādas filmas jau ir, bet ne par komūnismu.

 

Tālāk pēcpusdienā bija iespēja dzirdēt arī otra jauna cilvēka – Dāga Demandta stāstījumu par palīdzību Lat­vijas bāreņiem. Viņš ar saviem palīgiem daudz laika ziedojis bāreņu vasaras nometnei „Pasaka”, pat savu Ziemsvētku brīvlaiku, apmeklējot bāreņu namus, daudzbērnu ģimenes un veco ļaužu patversmes Latvijā. Tādi pozitīvi jaunās paaudzes piemēri kā Edvīns Šnore un Dāgs Demandts stiprina ticību mūsu tautas labākai nākotnei.

 

Jānis Mežaks